Uzskatu, ka ļaudis cenšas visu sadalīt un ielikt rāmjos, piešķirot tiem dažādus, pašu neizprastus terminus, kas, savukārt, ierobežo pašu uztveres un apziņas iespējas, tādā veidā palīdzot uzturēt ilūziju par cēloņu un seku neesamību. Mans, daudz maz apzinātais, sevis un pasaules izzināšanas process sākās ar dažādu kultūru, reliģiju, mītu, stāstu, un citu sakrālo mantojumu izpēti. Sanāca papētīt arī dažādu tradīciju astroloģiskās un numeroloģiskās likumsakarības, ajurvēdu un citas vēdiskās zināšanas, kā arī periodiski pievērsties tam, ko mūsdienās sauc par maģiju un mistiku. Šos terminus (maģija un mistika) sabiedrība izmanto, lai raksturotu to, kas nav saprotams. Rezultātā cilvēki paši sevi biedē un bremzē pašizziņas procesu. Patiesībā tas, ar ko vairums sabiedrības sevi biedē, ir dabas un visuma likumu un algoritmu apkopojums, ko būtu vēlams izprast un iepazīt daudzmaz pilnvērtīgai savas dzīves uztverei un savu iespēju izmantošanai.

Mans pašizziņas process, pašsaprotami, norisinājās ne tikai informatīvi un teorētiski. Viss, ko apguvu tieši vai citā veidā, tika pielietots manā paša dzīvē, kam, protams, sekoja apziņas procesu izmaiņas, kuru neatņemama sastāvdaļa bija arī dzīves izmaiņas praktiskajā plānā. Kā, piemēram, – vienā dienā atteicos no tabakas izstrādājumiem, visa veida apreibinošajām un narkotiskajām vielām, un gaļas produktiem. Nu jau būs pagājuši vairāk kā desmit gadi, bet joprojām nejūtu vajadzību vai vēlmi kaut ko no tā visa atkal mēģināt lietot.

Šodien, paralēli sevis pilnveidošanas procesiem, neatsakos arī padalīties pieredzē un zināšanās vai novadīt kādas fiziskās prakses, jo arī dalīšanās veicina pilnveidošanos. Dalīšanās procesam, manā skatījumā, ir jābūt interaktīvam, tikai tad no tā ir jēga gan devējam, gan uztvērējam. Ir jānotiek informācijas vai resursu apmaiņai, lai neveidotos vakuums, kas var izjaukt līdzsvaru.